Latviešu leģiona atceres diena sākotnēji veidojusies kā kritušo karavīru piemiņas diena un trimdas kara veterānu savstarpējas solidaritātes apliecināšana, tādai tai būtu arī jābūt šodien, izslēdzot politisko izrāžu un mediju sensāciju veidošanu. To pirmdien publiskajā lekcijā “16. marts. Kāpēc?” uzsvēra grāmatas “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” autori.

Profesore Vita Zelče savā priekšlasījumā iepazīstināja klātesošos interesentus ar latviešu leģionāru piemiņas dienas rašanos un vēsturi trimdā. Lekcijā, kas notika pārpildītajā Mazajā aulā, V. Zelče uzsvēra, ka 1952. gadā biedrības “Daugavas vanagi” lēmums 16. martu noteikt par latviešu leģionāru piemiņas dienu bijis saistīts ar nepieciešamību pieminēt traģiskajās kaujās Veļikajas upes krastā bojā gājušos, kā arī turpināt Rietumos izveidotajā latviešu bēgļu kopienā uzturēt ziedošanas tradīciju, kas nodrošināja atbalstu invalīdiem, viņu ģimenēm un vecajiem ļaudīm. Tāpat atceres diena tika iedibināta, lai nezustu pārliecība par Latvijas brīvības atgūšanas neizbēgamību un lai radītu pozitīvu pašrefleksiju par latviešiem. Tikpat svarīga bijusi solidaritātes sekmēšana bijušo leģionāru vidū, stimulējot viņu pašapziņu un rosinot Latvijas vēstures un kultūras apguvi latviešu bēgļu jaunākajā paaudzē. Šīs piemiņas dienas norises scenārijā parasti ticis iekļauts dievkalpojums, aizlūgums, klusuma brīdis, mirušo karavīru kapu apmeklējums, svinīgs sarīkojums, koncerts un saviesīgā daļa. Nemainīgi būtiska visu piemiņas dienu sastāvdaļa bija ziedojumu vākšana gan sociālajai aprūpei, gan arī karavīru piemiņas saglabāšanai. “Regulārie pasākumi savā veidā samierināja to dalībniekus ar zaudējumu, vienlaikus ļaujot saglabāt pagātnes norišu piemiņu un apliecināt tām savu cieņu,” uzsvēra V. Zelče.

Profesore Vita Zelče leģionāru piemiņas dienas turpmāko norisi skatīja plašākā Latvijas atmiņas politikas kontekstā. Viņa aicināja 16. martā neaizmirst šīs dienas sākotnējo ieceri – kritušo piemiņa un bijušo karavīru savstarpējā solidaritāte. Tieši pasākumi (piemiņas dievkalpojums, atceres brīži brāļu kapos u.c.), kas iemieso šīs vērtības, grāmatas “Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs” autoriem atstājuši nepolitiskus un sirsnības pilnus iespaidus. “Sajūta kā kapusvētkos, kur ik gadu pulcējas savā starpā labi pazīstami cilvēki, kurus vieno kopējas rūpes un atcere. Runas ir vienkāršas. Galvenā ir piemiņa,” grāmatā vēsta publicētais pētījumu lauka piezīmju fragments no pērnā gada piemiņas pasākuma Lestenē.

Latviešu leģiona piemiņas dienas publiskā atzīmēšana Latvijā aizsākās 1990. gadā. Taču šī atceres diena pakāpeniski ieguva citu veidolu un mērogu. Tas īpaši redzams Latvijas preses publikācijās par 16. martu. Ja līdz 1998. gadam prese faktiski neveltīja vērā ņemamu uzmanību šīs dienas atcerei, tad pēc 1998. gada fokuss no leģionāriem pārvirzās uz politiķiem, viņu piedalīšanos vai nepiedalīšanos piemiņas pasākumos. Savukārt pēdējos gados notiekošo, kā publiskajā lekcijā atzīmēja mediju pētnieks un LU doktorants Didzis Bērziņš, var dēvēt par politiskā teātra un sensāciju alkām. Mediji koncentrējas uz sadzīviskām epizodēm gājiena laikā un citām otršķirīgām tēmām, vien Latvijas reģionālie laikraksti, norāda LU doktorante Kristiāna Kirša, priekšplānā joprojām izvirza lasītāju informēšanu un piemiņas sajūtas nostiprināšanu, nevis konfrontāciju.

Lekcijas video ieraksts: http://www.lu.lv/zinas/t/10864/

Foto
Lekcija “16.marts. Kāpēc?” LU Mazajā aulā 2012.gada 12.martā. Toma Grīnberga foto