Neparasti prāvais aktuālajiem grāmatniecības procesiem veltīto publikāciju
skaits un diskusijas interneta vidē pēdējos mēnešos apliecina, ka arī šai nozarei krīze nav gājusi secen. Kaut jauniem izdevumiem pilnie grāmatnīcu plaukti un nupat noslēdzies ikgadējais grāmatu mākslas konkurss „Zelta ābele” pirmajā brīdī var raisīt šaubas, vai ir pamats nopietnām bažām.

Godmaņa valdības lēmums pērnā gada decembrī jūtami palielināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi grāmatām no 5 uz 21 % pirmo reizi Latvijas vēsturē pulcēja piketā pie Saeimas nama samērā plašu grāmatnieku loku. Izdevēji, grāmattirgotāji un bibliotekāri pauda satraukumu, kādas postošas un tālejošas sekas Latvijas grāmatniecībai var nest neizbēgamais izmaksu pieaugums un no tā izrietošais ražošanas apjomu un pirktspējas kritums. Zīmīgi, ka nākotnes apdraudējums šoreiz bija vienojis gan Latvijas ražīgākās izdevniecības („Zvaigzne ABC”, „Jumava”), gan nelielos apgādus (Jāņa Rozes apgāds, „Neputns”, Apgāds „Valters un Rapa” u.c.), kuru pienesums mūsu grāmatniecībā ir ne mazāk būtisks.

Grāmatnieku profesionālo organizāciju vadītāju gatavība „personīgi tikties, diskutēt un sniegt papildu pamatojumu savam lūgumam PVN likmi nepaaugstināt” tolaik neatrada dzirdīgas ausis nedz „vienā no politiski spēcīgākajiem parlamentiem Eiropā” (I. Godmanis), nedz Rīgas pilī, uz kurieni tika adresēta gan grāmatnieku atklātā vēstule, gan dzejnieces Ineses Zanderes bažas par bērnu literatūras nākotni.

Bez ievērības tika atstāti ne tikai mūsu grāmatnieku argumentētie brīdinājumi, bet arī
Eiropas Grāmattirgotāju federācijas prezidenta Džona Maknamē aicinājums tābrīža finansu ministram Atim Slakterim piemērot nozarei zemāko iespējamo PVN likmi. Lieku reizi atklājās ne tikai Latvijas politikāņiem tik raksturīgā nekompetence, bet arī nespēja ieklausīties lietpratēju viedoklī un elementāras pieklājības trūkums. Varas nesējiem tradicionālā sapratnes imitācija tika demonstrēta arī šī gada 19. janvārī, kad grāmatnieku un inteliģences pārstāvji tikās ar Valdi Zatleru.
 

Diemžēl šī gada pirmie mēneši jau ir apstiprinājuši grāmatnieku bažas par paaugstinātās nodokļa likmes iespaidu grāmatu tirgū. Janvārī grāmatu pārdošanas apjomi Latvijā samazinājušies par 29%, februārī – par 36%, bet atsevišķās grāmatnīcās par 60% un pat 70%. Jau šobrīd tiek lēsts, ka kopējais grāmatu nosaukumu skaits 2009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, saruks vismaz par 30% un kopējais metiens - par 35%. Savukārt kopš 1998. gada grāmatniecībai nozīmīgā Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējuma drastisks samazinājums projektu konkursos un mērķprogrammās ir padarījis ļoti neskaidras daudzu oriģināldarbu (kā daiļdarbu, tā arī zinātnisku pētījumu un uzziņu izdevumu) publicēšanas izredzes.

Tikmēr grāmatniecības problēmas tiek pārspriestas interneta vidē, kur apgalvojumi par izdevēju iedzīvotieskāri mijas ar pravietojumiem par grāmatu nevajadzīgumu, jo visu jau var „nokačāt internetā”. Gluži labi saprotamā neapmierinātība ar pamatīgajiem uzcenojumiem grāmatu tirdzniecībā un zināmām reketa pazīmēm mācību grāmatu jomā „sadzīvo” ar pieņēmumu, ka visi izdevēji ir „pār vienu kārti metami” un neizpratni, kāpēc grāmatu ražošanas izmaksas dažāda lieluma valstīs atšķiras. Tikai pa retam tiek izteikts viedoklis par nepieciešamību piemērot diferencētas nodokļu likmes dažādām izdevumu kategorijām.
 

Jau 25. martā kultūras ministrs Ints Dālderis ir izteicis nodomu pazemināto PVN likmi grāmatām atjaunot „visdrīzākajā laikā”. Tomēr Pasaules grāmatu dienā 23. aprīlī ir publiskots Eiropas Grāmattirgotāju federācijas atkārtots aicinājums Latvijas valdībai pārskatīt savu nostāju. Pēc Eiropas grāmatnieku ieskata, ir apdraudēta ne tikvien Latvijas grāmatniecības uzņēmumu turpmākā pastāvēšana, bet arī mūsu valsts jaunās paaudzes konkurētspēja. Lai gan I. Dālderis ir spiests konstatēt, ka Finansu ministrijas ierēdņu aprēķini par grāmatu tirdzniecību pēc PVN paaugstināšanas ir „diezgan kļūdaini un neprecīzi”, tomēr viņuprāt, grāmatu izdošana „ir tāds pats privāts bizness kā visi citi”. Un ko gan viņiem pārmest, ja paši kultūras administratori izdevējdarbību uzskata par radošās industrijas daļu, līdzīgi datorspēlēm, inovatīvajai gastronomijai un populārajai mūzikai (H. Demakova).

Pašreizējā situācija grāmatniecībā, manuprāt, liecina ne vien par atsevišķām valsts pārvaldes kļūmēm un nepamatotu autoritārismu lēmumu pieņemšanā, bet arī gadiem ilgu tuvredzīgu un nekompetentu grāmatniecības politiku. Atbildīgajiem Kultūras ministrijas ierēdņiem ir pieticis spēka vien dziļdomīgai rezonēšanai, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas „pārvietojot grāmatniecību privātsektorā, valsts faktiski pārtrauca veidot un īstenot grāmatniecības kultūrpolitiku, sniegt pastāvīgu morālu un finansiālu atbalstu nozarei” (nacionālā programma „Kultūra” 2001) vai arī gadu no gada deklaratīvi atrakstīties par „zinātniskas (!? – V.Z.) Latvijas enciklopēdijas sagatavošanu”. Atgādināsim, ka pēc vienīgā specializētā enciklopēdiju apgāda neveiksmīgas privatizācijas, Latvijas sabiedrība joprojām ir spiesta samierināties ar jaunas nacionālas universālas enciklopēdijas trūkumu. Nožēlojami, bet fakts, ka arī Latvijas Republikā joprojām plašākais uzziņu izdevums ir Alberta Bela par „universālu stagnācijas pieminekli” nodēvētā „Latvijas padomju enciklopēdija” (1981-1988).

Rodas šaubas, vai šādu censoņu turpmākā rosīšanās ministrijā vai spietošana ap to palīdzēs I. Dālderim „izvilkt” grāmatniecību no krīzes. Nekā citādi kā par klaju ņirgāšanos nevaru uzskatīt H. Demakovas „svītas cilvēka” Mārtiņa Vanaga atkalatgriešanos ministra padomnieka statusā. Gluži kā Tautas partijai treknajā 2004. gadā, mūslaiku universālģēnijs ir atkal kļuvis par neaizstājamu un dāsni apmaksātu palīgu gan kultūras, gan ārlietu ministram.

Latviešu grāmatniecība jau reizi ir pārdzīvojusi pasaules saimniecisko krīzi. Arī pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā jūtami saruka izdoto grāmatu skaits (1931. gadā – 1366, gadu vēlāk – 797), tomēr jau 1934. gadā nāca klajā 1282 izdevumi. Krīze toreiz kļuva liktenīga Kārļa Egles rediģētajam mēnešrakstam „Latvju Grāmata” (1922-1931). Šobrīd par vēstures atkārtošanos varam neraizēties, jo žurnāls „Grāmatu Apskats” savu gaitu pārtrauca jau 1999. gadā.

 Tomēr cerēsim, ka 2025. gadā, kad atskatīsimies uz savas grāmatniecības attīstības 5 gadsimtiem, mēs būsim pārvarējuši neveiksmju posmu un varēsim lepoties gan ar mūsdienīgu Nacionālās bibliotēkas ēku, gan jaunu nacionālu enciklopēdiju.