Pagājušā nedēļā Latvijas Universitātes Mazajā aulā norisinājās divpadsmitā Eiropas Migrācijas institūciju asociācijas (AEMI- Association of European Migration Institutions) konference, par kuras centrālo tēmu šogad bija izraudzīta “Migranti un bēgļi – agrāk un tagad”. AEMI ir 1991. gadā Vācijā dibināta 40 organizāciju apvienība, kuras dalībniekus vieno migrācijas procesu dokumentācija, izpēte, interpretācija un atainošana sabiedrībā. Katru gadu AEMI dalībnieki tiekas konferencē, ko rīko kāda no AEMI dalīborganizācijām. Šogad konferenci rīkoja AEMI dalīborganizācija “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” (LaPa), sadarbībā ar Latvijas Universitātes SZF Sociālo un politisko pētījumu institūtu (SPPI). Konferencē piedalījās dalībnieki no 22 valstīm, tika nolasīti divi plenārsēžu referāti un 20 referāti sekcijās, un konferenci noslēdza īpašā viesa – Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka uzruna.  

Plenārsēžu referenti AEMI konferencēs tradicionāli pārstāv uzņemošo valsti, lai konferences dalībniekus iepazīstinātu ar tās migrācijas vēsturi un mūsdienu tendencēm. Konferenci atklāja Pēteris Kārlis Elferts, Ārlietu ministrijas (ĀM) speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos. Diplomāts ir dzimis ASV, Sietlā, ieguvis sociologa un pedagoga izglītību Vašingtonas Universitātē, pārcēlies uz dzīvi Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas jau 1991. gadā un sniedzis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas attīstībā. P.K.Elferts sniedza lielisku priekšlasījumu ar īsu ieskatu Latvijas migrācijas vēsturē un plašāku par jaunākajām aktualitātēm diasporas jautājumos, tēmu saistot gan ar savu personisko pieredzi (piemēram, kamēr latviešu bērni sestdienās apmeklēja latviešu papildskolas, viņu vienaudži skatījās multfilmas, kuras pirmdienā skolā pārrunāja un latviešu bērni nekad nevarēja piedalīties šajās pārrunās un tādēļ jutās zināmā mērā izolēti no vienaudžiem), gan plašu vēsturisku kontekstu (piemēram, Latvijā ir valdījuši arī īri – 18. gadsimtā divi Vidzemes ģenerālgubernatori ir īru izcelsmes – grāfs Pēteris de Lasī un Georgs Brauns). Profesore Vita Zelče (LU, Sociālo zinātņu fakultāte, Komunikācijas zinātnes nodaļa) iepazīstināja klātesošos ar migrācijas plūsmām Latvijā divu gadsimtu garumā (līdz 1991. gadam), aplūkojot gan politiski, gan ekonomiski motivētus emigrācijas un imigrācijas viļņus, arī iepazīstinot ar mazāk zināmiem faktiem (piemēram, Pirmā pasaules kara priekšvakarā tika deportēti apmēram 30 000 Kurzemes ebreju) un kopumā rosinot domāt, ka ir laiks kliedēt priekšstatu par latviešiem kā vietsēžiem. Referāts rosināja domāt arī par retāk ievērotām paralēlēm – labākas dzīves meklējumos 19. gadsimta beigās Krievijas virzienā devās vairāk kā 200 000 izceļotāji, kas zināmā mērā sasaucas ar vairāk kā 200 000 izceļotājiem 21. gadsimta sākumā, tikai Rietumvalstu virzienā.

Kopumā referenti ļāva ieskatīties ļoti dažādos Eiropas migrācijas vēstures un tagadnes jautājumos, pievēršoties arī atmiņas institūciju darbam un migrācijas pieredzes dokumentēšanai un eksponēšanai muzejos un virtuālos projektos. Plašu kontekstu migrācijas jautājumu uzlūkošanai sniedza Nonja Petersa, kura aplūkoja migrācijas plūsmas Eiropā kopš Amerikas atklāšanas un parādīja, kā cilvēku, preču un zināšanu globāla apmaiņa veidoja Eiropu par to, kas tā ir mūsdienās. Liela uzmanība bija pievērsta ar karadarbību saistītai migrācijai. Piemēram, Suzanna Sabīna-Fernandeza stāstīja par mazajiem basku bēgļiem. Izceļoties Pilsoņu karam Spānijā 1939. gadā, tika evakuēti vairāk kā 20 000 basku bērnu vecumā no 5-16 gadiem. Viņi nokļuva dažādās Eiropas valstīs – Francijā, Beļģijā, Anglijā un citās. Apmēram 3500 bērni nokļuva Padomju Krievijā un nekad neatgriezās, par viņu likteni nekas nav zināms. Savukārt Drago Župaričš-Iļjičs iepazīstināja ar piespiedu migrācijas situāciju Horvātijā, kur daļa iedzīvotāju pirms 25 gadiem zaudēja savas mājas Balkānu kara dēļ, bet šogad atkal tās zaudēja jau dabas kataklizmu radīto plūdu dēļ. Klausītāji iepazinās ar īru, norvēģu, poļu, portugāļu, spāņu, vācu un zviedru migrācijas dažādiem jautājumiem, un to atspoguļojumu presē,  muzejos un interneta portālos. Samērā liela uzmanība tika veltīta arī latviešu migrācijai – gan Otrā pasaules kara radīto bēgļu pieredzei, gan diasporām (kurās sajaucas „vecie politiskie” un „jaunie ekonomiskie” izceļotāji), gan jaunākajiem migrācijas pētījumiem.

Konferences noslēgumā, jau neformālā gaisotnē, konferences dalībniekus uzrunāja Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks. Dzimis ASV, Losandželosā, studējis politikas zinātni Prinstonas Universitātē un Kalifornijas Universitātē Berklijā. Latvijā dzīvojis kopš 1993. gada un sniedzis ieguldījumu etnisko attiecību un integrācijas jautājumu risināšanā politikā un pētniecībā, vairākus gadus bijis LU SPPI direktors. N.Muižnieks vispirms iepazīstināja dalībniekus ar Eiropas padomes Cilvēktiesību komisāra uzdevumiem un risināmiem jautājumiem, starp kuriem bieži ietilpst arī migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju problēmas. Viņš norādīja, ka ir pārsteidzoši, ka Eiropā ir vairāki desmiti tūkstoši nedokumentētu migrantu, kuri regulāri tiek aizturēti un atbrīvoti, un kurus neviens īsti nevēlas redzēt. Viņi mitinās pamestās ēkās arī tādās bagātās lielpilsētās kā Roma, Hāga, Parīze. Serbijā kāda bēgļu nometne nespēj uzņemt visus, kam būtu nepieciešama pajumte un bēgļi dzīvo vienkārši teltīs un slieteņos apkārtējos mežos, radot augsni potenciāliem konfliktiem ar vietējiem iedzīvotājiem. Šobrīd gan lielākā uzmanība ir pievērsta Sīrijas bēgļiem, kuru šobrīd jau ir vairāk kā divi miljoni un kuri veido lielāko bēgļu krīzi Eiropā pēdējo 20 gadu laikā. Viena pati Turcija, kas nebūt nav turīgākā Eiropas Padomes dalībvalsts, ir uzņēmusi miljonu Sīrijas bēgļu – 10 reizes vairāk, nekā pārējas Eiropas Padomes  valstis kopā. Tikai Vācija ir sniegusi patvērumu 20 000 Sīrijas bēgļu un Austrija 1500 bēgļiem. Tiek pieminētas arī vairākas vizītes Ukrainā, kurā arī ir tūkstošiem bēgļu. Viņi ir izmitināti neapkurināmās sanatorijās – aktuāls ir jautājums, kas notiks ar viņiem, kad pēc dažām nedēļām sāksies nopietns aukstums. Pārsvarā nevienam nav līdzi arī ziemas drēbes – cilvēki nebija plānojuši pamest mājas uz tik ilgu laiku. Konferences dalībniekiem pie bagātīgi klātā vakariņu galda, pēc vairākām lekcijām par tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri paši pieredzējuši bēgļu gaitas (un lekcijām par grūtībām, ko sastapuši tūkstoši citu zemju bēgļu), uzruna nopietni lika pārdomāt vērtības un prioritātes mūsu ikdienas dzīvē, kā arī – kādas tās ir valda mūsdienu Rietumu sabiedrībā, arī Latvijā. N. Muižnieks runas noslēgumā atgriežas pie muzeju un migrācijas izpētes institūtu misijas, uzsverot, ka viņi dara ļoti nozīmīgu darbu. Sabiedrībā migranti bieži tiek uztverti kā apdraudējums – konkurence par darba vietām, zagļi un pabalstu saņēmēji. Muzejnieki un pētnieki parāda šo cilvēku stāstus – ļauj saskatīt nevis bezpersonisku ieceļotāju pūli un bīstamus svešiniekus, bet konkrētas sejas, konkrētus cilvēkus ar viņu cilvēcisko pieredzi, izceļošanas iemesliem un grūtībām, ilgām pēc drošības un mājām.

Konference bija viena no "Rīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014"  ekonomiski atbalstītajiem notikumiem, jo to daļēji finansēja Ekonomikas ministrija - Tūrisma Valsts attīstības aģentūra - un Nodibinājums "Rīga 2014" Starptautisko kultūras konferenču atbalsta programmas ietvaros.

Fotogrāfijas no konferences norises un noslēguma – no Ineses Auziņas Smitas un Maijas Hinkels personīgā arhīva

Teksts:

LU SZF asoc.prof. Baiba Bela