Akadēmiskais centrs
Vakar, 4.decembrī, Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē (SZF) 414.auditorijā pie Komunikācijas zinātņu nodaļas maģistrantūras 2.kursa ciemojās latviešu rakstnieks, romāna “Jelgava94”autors, Jānis Joņevs.
Jānis Joņevs ir jaunais latviešu rakstnieks un par savu pirmo romānu “Jelgava94” šogad apbalvots ar Eiropas Savienības balvu literatūrā, kā arī pretendē uz Eiropas gada cilvēka Latvijā 2014 titulu. Dienišķo maizi J. Joņevs pelna reklāmas aģentūrā rakstot tekstus, bet brīvajā laikā raksta stāstus un grāmatu recenzijas. Romāns “Jelgava94” stāsta par jauniešiem pagājušā gadsimta 90.gados Latvijā. Grāmata ir par jaunību, kad jaunie cilvēki nostājas pret pasauli, lai nekļūtu tādi kā visi. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas tā saucamajai alternatīvajai kultūrai.
Tikšanos ar autoru bija noorganizējusi LU SZF profesore Vita Zelče kursa “Populārā kultūra un mediji” ietvaros, bet tikties ar rakstnieku bija aicināts ikviens interesents. Jānis Joņevs dalījās ar savu veiksmes stāstu, par romāna rakstīšanas gaitu un nākotnes plāniem saistībā ar rakstniecību. Vakars tika pavadīts omulīgā noskaņojumā, jo gan Jānis Joņevs, gan profesore, gan arī studenti nekautrējās izteikt jautras piezīmes un sasmīdināt pārējos auditorijā. Studentiem patika sarūpētais ciemiņš un daži no viņiem arī vēlējās dalīties savos iespaidos par tikšanos.
Dace: Lai arī iepriekš nebiju lasījusi grāmatu "Jelgava 94", nopriecājos, uzzinot, ka pie mums viesosies tās autors, viens no latviešu jaunajiem rakstniekiem. Google viņu nekautrīgi dēvē dažādos cēlos vārdos darba un apbalvojumu dēļ, kas arī radīja pirmo priekšstatu par Jāni Joņevu. Sastopot viņu auditorijas priekšā, šis priekšstats sabruka. Un labi vien ir, jo slavas nesabojātā pieticība un cilvēcība bija fantastiska. Kaut kas tāds, kas nav bieži sastopams, bet tāpēc vēl jo vērtīgāks un grāmatai papildu nozīmi piešķirošs. Pirms nodarbības iepazinos ar pieejamo fragmentu, bet tikšanās un autora vārdi radīja iemeslu vēlēties izlasīt vairāk. Paldies par to!
Egita: Saņemot ziņu par Joņeva klātbūtni lekcijā, es no sirds nopriecājos. Ne tamdēļ, ka jau būtu izlasījusi grāmatu no vāka līdz vākam un sajūsmā par to stāstītu draugiem, kolēģiem vai paziņām. Manas attiecības ar “Jelgava 94″ ir visai komplicētas. Es joprojām lasu šo grāmatu. Jau vairākus mēnešus. Vēl palikusi pēdējā nodaļa. Nē, grāmatas izmērs nebūt nelīdzinās “Mērnieku laikiem”. Droši, ka to var izlasīt trijos vakaros. Varbūt pat divos. Acīmredzot, nespēju ātri sagremot tik daudz metāla. Daudz nezināmu dziesmu un grupu. Nu labi – teju vai visi. Ko tur daudz – vienkārši pavisam cita kultūra. Bet ne pavisam sveša. Iespējams, Joņeva grāmata palīdz man vairāk izprast manu dvēseles radinieku Krišu. Vēl vienu metālista un protestētāja garu pēc savas būtības.
Taču ne par Joņeva grāmatu ir stāsts. Tas ir par viņu pašu un man tik svarīgo apziņu, ka arī pēc rakstnieka un citu titulu piedēvēšanas, pēc dažnedažādu nomināciju un balvu saņemšanas cilvēks spēj palikt CILVĒKS. Kamēr Vikipēdija viņu cēli sauc par “latviešu rakstnieku”, tikmēr pats Joņevs, stāvot padsmit studentu lielas auditorijas priekšā, kautrīgi un bikli teic – kāds tur rakstnieks, rakstnieks sākas vismaz ar divām grāmatām. Joņevs un apziņa par cilvēcīguma nepazaudēšanu bija mans šodienas prieks numur viens.
Ivars: Pirms autora apciemojuma gan sapratu, ka kaut ko tomēr jāzina par gaidāmo, tāpēc iegūglēju un palasīju. Uzreiz pamanīju, ka tā ir pirmā autora grāmata, kas mani mudināja uzzināt ko vairāk. Atradu interviju ar autoru, nelielus grāmatas fragmentus, pat grāmatas fragmenta lasījumu Jaunā Rīgas teātra aktiera izpildījumā. Dzirdētais mani iespaidoja. Nevis tāpēc, ka nojautu lielisku sižetu, bet tāpēc, ka sarakstīts tā īsti un patiesi. Latviešu modernajā kultūrā ir populāri censties atveidot tā saucamo "īsto cilvēku" ar viņa valodu un izturēšanos - gan literatūrā, gan teātrī parādās sarunvaloda, rupjības un tamlīdzīgas parādības. Lielākā daļa šo mēģinājumu izskatās mākslīgi, taisīti taisīšanas pēc. Tas izceļ šī autora darbu - tas izklausās dabiski un nepiespiesti. Nav nemaz tik grūti iztēloties īstus cilvēkus, kas runā un rīkojas tā, kā grāmatā. Protams, es spriežu tikai pēc īsiem fragmentiem, var jau būt, ka pārējais tāds nav. Es tomēr sliecos cerēt uz labāko.
Pats autora apciemojums ir iemesls, kāpēc šobrīd esmu nolēmis izlasīt viņa darbu. Joņevs šķiet ļoti pieticīgs un aizkustinoši kautrīgs - viņš pats pat nevēlas saukties par rakstnieku, jo tāds viņš būšot tikai pēc otrās izdotās grāmatas (kura varbūt būšot, bet par to runāt esot pāragri), tāpēc arī saucu viņu par autoru, nevis rakstnieku. Grāmatu viņš esot sarakstījis tikai sevis dēļ, tādēļ, ka gribējis būt kaut ko sarakstījušam. Nevis tāpēc, ka ir bijis lielais vēstījums vai, Dievs nedod, mērķis naudu nopelnīt. Tāpēc, ka ir bijuši tādi notikumi, un tāpēc, ka negribējies tos aizmirst. Tāpēc, ka neviens nebija līdz tam rakstījis par deviņdesmitajiem. Bet visvairāk, kā es sapratu, tomēr tāpēc, ka gribējies kaut ko uzrakstīt, un ir bijis ko. Kas ir, iespējams, labākais iemesls pasaulē. Neko citu jaunu es neuzzināju, jo visi pārējie banālie un mazāk banālie jautājumi, ko vien ir iespējams uzdot, jau bija atbildēti intervijās, ko lasīju, taču šis arī bija priekš manis vissvarīgākais pamudinājums iekļaut “Jelgava94” savā lasāmlistē.
Asnāte: Priecājos, ka mums kā studentiem profesores Vitas Zelčes lekcijās ir iespēja iepazīties, runāt un domāt par aktuālo Latvijā un citviet gan mūsdienu, gan vēsturiskā kontekstā. Vērtīga un interesanta bija tikšanās ar rakstnieku Jāni Joņevu, lai iepazītu viņa pirmā un izcili veiksmīgā romāna „Jelgava 94” tapšanas aizkulises.
Paldies profesorei Vitai Zelčei par sagādāto tikšanos un paldies rakstniekam par studentiem atvēlēto laiku!
Teksts: Komunikācijas studiju nodaļas maģistrantūras 2.kursa studenti
Foto: Dace Znotiņa
