Didzis Kļaviņš: Mākslīgais intelekts un diplomātija

Kaut arī AI var šķist nesena parādība, tas ir diezgan nepareizs priekšstats. Vēsturiski AI evolūciju var iedalīt trīs attīstības posmos. Pirmais ir tā saucamā AI aizvēsture, ko var raksturot ar dažādu disciplīnu pētnieku secinājumiem un bez kuru ieguldījuma AI kā zinātņu, teoriju un paņēmienu kopums nebūtu pilnīgs. Kā trāpīgi norāda Pjērs Marķīzs, Odile Papini un Anrī Prade, daudzi svarīgi AI elementi ir meklējami vismaz 350 gadus pirms oficiālās AI izveidošanās, un šo posmu raksturo argumentācijas un dizaina formalizēšana mašīnām, kurām ir autonomas aprēķināšanas iespējas un darbības.[i] Otrais posms ir AI kā disciplīnas oficiālais nodibinājums vai dzimšana 1956. gadā, kad Dārtmutas koledžā notika pirmais akadēmiskais seminārs par šo tēmu.[ii] Savukārt trešais posms ir jauna un strauji augoša mākslīgā intelekta industrija 21. gadsimtā, īpaši pēdējā desmitgadē. Lielo datu izveides un ātras skaitļošanas jaudas dēļ AI ir kļuvis par pieprasītu 21. gadsimta tehnoloģiju.

Kamēr mākslīgā tehnoloģijas un lietojumprogrammas turpina attīstīties un aptver daudzas nozares, AI joma kopumā virzās uz tādu inteliģentu sistēmu veidošanu, kas var efektīvi sadarboties ar cilvēkiem, tostarp radošos veidus, un attīstīt interaktīvus un pielāgojamus veidus, lai cilvēki mācītu un apmācītu robotus.[iii] Kaut arī AI izpausmes ir atšķirīgas, tās vieno kopīgs mērķis - "izveidot datoru programmatūru un/vai aparatūras sistēmas, kas demonstrētu cilvēku saprātam pielīdzināmu domāšanu, citiem vārdiem sakot, lai parādītu īpašības, kas parasti saistītas ar cilvēka inteliģenci".[iv] Kopumā sacensība par AI pārākumu turpinās jau vairākus gadus un ir plaši analizēta literatūrā. Tam ir vairāki pamatojumi, taču galvenie ir ekonomiskie ieguvumi, jo AI izmantošana var būtiski palielināt daudzveidīgu produktu risinājumu vai piedāvāto pakalpojumu produktivitāti.

Saskaņā ar RAND ziņojumu konkurence starptautiskajā vidē ietver mēģinājumus gūt priekšrocības salīdzinājumā ar citiem aktieriem.[v] Konkurence var būt minimāla vai pat grūti atklājama, tajā pašā laikā tā var būt skaidra un pat agresīva. Ja valstis ir deklarējušas vērienīgus mērķus kā, piemēram, Ķīna un oficiāli paudušas apņemšanos konkurēt ar citiem politiskajiem dalībniekiem, tas ļauj enerģiskāk izmantot dažādos modernās diplomātijas veidus un nestandarta pieejas ārlietās. Sacensība par AI pārākumu vienlaikus gan tieši, gan netieši ietekmē diplomātiju. Svarīgi arī atzīmēt, ka diplomātijas aģenti ir iesaistīti ne vien starpvalstu sarunu tematu sagatavošanā, bet piedalās arī starpvaldību un starptautisko organizāciju sarunās. AI neapšaubāmi paplašina darba kārtību diplomātijā. Lai pilnvērtīgi varētu piedalītiem sarunās, diplomātiem ir jābūt kompetentiem risināt AI jautājumus. Savukārt tas nozīmē, ka sarunu vedējiem ir jābūt arī atbilstošai kvalifikācijai un zināšanām par AI jautājumiem. Līdztekus tam diplomātiem ir jāspēj izveidot jaunas un padziļinātas sadarbības formas ar jauniem dalībniekiem, piemēram, lielām korporācijām, specializētām domnīcām vai pētniecības centriem.

Tā kā diplomātija ir neatņemama ārpolitikas sastāvdaļa un aktīvi iesaistās starptautiskās politikas veidošanā, mākslīgā intelekta kā sabiedriskā labuma un ilgtspējīgu konkurences priekšrocību solījums netieši ietekmē arī diplomātiju. AI risinājumu ieviešanas mērķi katrai valstij ir atšķirīgi un ne vienmēr ir saistīti ar konkurences aspektu. Tie var būt tīri praktiski, piemēram, lai nodrošinātu ātrāku informācijas plūsmu vai sniegtu efektīvākus pakalpojumus iedzīvotājiem (piemēram, konsulārajiem dienestiem). AI tehnoloģijas var pārveidot diplomātijas praksi, samazinot valodas barjeras starp valstīm. Tāpat, izmantojot valodas apstrādes algoritmus un identificējot iespējamos riskus un neaizsargātību diplomātiem un diplomātiskajām misijām, AI ļauj nodrošināt efektīvāku un ātrāku daudzveidīgu informācijas apkopošanu, sagrupēšanu un analīzi. Lai nodrošinātu un ieviestu AI risinājumus diplomātijā, Kornēlijū Bjola iesaka ārlietu ministrijām kā konceptuālu ceļvedi izmantot TIID sistēmu (task, innovation, integration, deployment). Pēc Bjolas domām, "tas apvieno apsvērumus par to, kas ir mērķis (uzdevuma uzlabošana), kā to sasniegt (inovācijas), ar kādiem resursiem to panākt (fiziskā/digitālā integrācija) un kādā ir institucionālā konfigurācijā (izvietošana)".[vi]

Nenoliedzami, ka AI kontekstā valstīm ir grūti izolēties un īstenot neitralitātes politiku. Izmantojot dažādas diplomātijas formas, piemēram, digitālo vai ekonomisko diplomātiju vai to kombinācijas, valstis meklē veidus, kā ātrāk sasniegt savus mērķus. Tā kā AI sistēmām un risinājumiem ir dziļa ietekme uz ģeopolitisko un ekonomisko spēku līdzsvaru, valstis un citi politiskie aģenti izmanto diplomātiju kā daļu no izvēlētās stratēģijas starptautiskajā konkurencē. AI ir vairākas konkurences stratēģijas, kurās diplomātijai var būt starpnieka loma. Tā ietver ieguldījumus tehnoloģijās, militārā spēka veidošanā, formālās aliansēs, ekonomiskā diplomātijas veidošanā, neformālās partnerībās, informācijas un publiskās diplomātijas kampaņās. Lai sasniegtu konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar citiem starptautiskiem dalībniekiem, valstis var izvēlēties vienu vai vairāku konkurences līdzekļu kombināciju.[vii]

Koncentrējoties uz valstu stratēģijām konkurences situācijas risināšanai, nedrīkst aizmirst faktu, ka diplomātija ir galvenais ārpolitikas instruments. Ja tādas valstis kā Ķīna īsteno agresīvu AI stratēģiju, citas valstis būs spiestas sacensties. Ja ārpolitikas mērķi ir vērienīgi un vadošo politiķu izteikumi ir skaidri, tad diplomātija tiek pakārtota šīm attieksmēm un tiek izmantotas visas šo valstu ārlietu dienestu pieejamās iespējas. Kā norāda daudzi pētnieki, šis ir unikāls brīdis, jo valstīm ir ātri jāizlemj, ko darīt tālāk.[viii] Novēlota rīcība var radīt vēl vairāk risku un draudus valstīm. Tajā pašā laikā ir svarīgi atcerēties, ka bez konkurences pasaulē sadarbība nav iedomājama. Bieži vien abas izpausmes ir cieši saistītas valstu attiecībās.

Par projektu:

Didzis Kļaviņš izstrādā projektu “Salīdzinošais pētījums par ārlietu ministrijām Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs (2012-2015)” (pētniecības pieteikuma Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/082; pētniecības pieteikuma vienošanās Nr. 1.1.1.2/16/I/001), kas ir līdzfinansēts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem. Pētniecības pieteikuma mērķis ir izpētīt ārlietu ministriju (ĀM) darbības un pārmaiņu īpatnības Baltijas valstīs (Igaunijā, Latvijā un Lietuvā) un Ziemeļvalstīs (Dānijā, Somijā un Zviedrijā) laika posmā no 2012. gada līdz 2015. gada beigām. Pētījums ļaus novērtēt ĀM darbību, tās strukturālo un funkcionālo ietvaru ES darbības kontekstā, kā arī izstrādāt ieteikumus darbības uzlabošanai. Iegūtās zināšanas un informācija no īstenotā pētījuma ļaus turpināt diplomātijas pētīšanu un sniegt ieguldījumu starptautiskos diplomātijas pētīšanas projektos, kā arī veicināt Latvijas Universitātes starptautisko atpazīstamību un iesaisti dažādos pētnieciskajos projektos.

Raksts ir publicēts ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansiālu atbalstu. Pētniecības pieteikuma numuri: 1.1.1.2/VIAA/1/16/082; 1.1.1.2/VIAA/1/16/013; pētniecības pieteikuma vienošanās Nr. 1.1.1.2/16/I/001

[i] Marquis, Pierre, Odile Papini, and Henri Prade. 2014. “Some Elements for a Prehistory of Artificial Intelligence in the Last Four Cevannturies.” Frontiers in Artificial Intelligence and Applications 263: 609-614.

[ii] McCarthy, John. 2007. What is Artificial Intelligence? Skatīt: www-formal.stanford.edu/jmc/whatisai.pdf

[iii] Stone, Peter, Rodney Brooks, Erik Brynjolfsson, Ryan Calo, Oren Etzioni, Greg Hager, Julia Hirschberg, Shivaram Kalyanakrishnan, Ece Kamar, Sarit Kraus, Kevin Leyton-Brown, David Parkes, William Press, AnnaLee (Anno) Saxenian, Julie Shah, Milind Tambe, Astro Teller. 2016. One Hundred Year Study on Artificial Intelligence (AI100). Stanford: Stanford University. Skatīt: ai100.stanford.edu

[iv] Lucci, Stephen, and Danny Kopec. 2015. Artificial Intelligence in the 21^st Century: A Living Introduction. Dulles: Mercury Learning and Information, 6.

[v] Mazarr, Michael J., Jonathan S. Blake, Abigail Casey, Tim McDonald, Stephanie Pezard, Michael Spirtas, eds. 2018. Understanding the Emerging Era of International Competition: Theoretical and Historical Perspectives. Santa Monica: RAND Corporation, 5.

[vi] Bjola, Corneliu. 2020. Diplomacy in the Age of Artificial Intelligence. EDA Working Paper. Abu Dhabi: Emirates Diplomatic Academy, 42.

[vii] Mazarr, Michael J., Jonathan S. Blake, Abigail Casey, Tim McDonald, Stephanie Pezard, Michael Spirtas, eds. 2018. Understanding the Emerging Era of International Competition: Theoretical and Historical Perspectives. Santa Monica: RAND Corporation, 24-27.

[viii] Scott, Ben, Stefan Hemann, and Philippe Lorenz. 2018. Artificial Intelligence and Foreign Policy. Berlin: Stiftung Neue Verantwortung.