Akadēmiskais centrs
Ābrams Kleckins (1933–2021)
Ābrama Kleckina dzīves vairāk nekā 40 darba gadi bija cieši saistīti ar universitāti – jauno mediju un komunikācijas speciālistu sagatavošanu. Vairākus gadu desmitus Ābrams Kleckins bija viens no studentu cienītākajiem un iemīļotākajiem pasniedzējiem. Viņa studentu kopskaits pārsniedz divus tūkstošus.
Ābrams Kleckins dzimis 1933. gadā Rīgā, bērnības gadus aizvadījis Smiltenē. 1941. gada vasarā Kleckinu ģimene, šķērsojot Latvijas un Igaunijas robežu, devās bēgļu gaitās uz Krieviju, tā izglābjoties no holokausta. Pēc atgriešanas Latvijā mācījies Rīgas 22. vidusskolā. No 1952. līdz 1957. gadam studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Pēc studijām strādājis par skolotāju Auces vidusskolā, pēc tam – Rīgas elektromašīnu rūpnīcas avīzē. No 1962. līdz 1973. gadam Ābrams Kleckins darbojās populārā jauniešu laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā. Kopš 1973. gada viņa darbavieta – Latvijas Universitāte, kur Ābrams Kleckins bija Filoloģijas fakultātes Žurnālistiskas katedras vecākais pasniedzējs, vēlāk – docents. 1993. gadā viņš aizstāvēja promocijas darbu “Latviešu dokumentālais kino nacionālās kultūras un pasaules kinodokumentālistikas kontekstā: tendences un likumsakarības (1960–1990)” un ieguva mākslas zinātņu doktora grādu. Ābrams Kleckins bija arī 2000. gadā dibinātās Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas docents. 2004. gadā LU Sociālo zinātņu profesoru padome, augstu novērtējot viņa zinātnisko un radošo darbu, Ābramu Kleckinu ievēlēja par asociēto profesoru komunikācijas zinātnes nozarē. Sociālo zinātņu fakultātē asoc. prof. Ābrams Kleckins docēja studiju kursus “Komunikācijas teorijas sociālo zinātņu kontekstā”, “Vizuālā komunikācija”, “Kino un kultūra”, “Dokumentālā kino vēsture un estētika” un “Rīgas dokumentālā kino skola”. Ilgus gadus bijis Sociālo zinātņu fakultātes domes priekšsēdētāja vietnieks un Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks. Allaž nozīmīgs bija asoc. prof. Ābrama Kleckina atbalsts minoritāšu skolu absolventu integrācijā universitātes studentu saimē.
Līdztekus darbam Latvijas Universitātē Ābrams Kleckins darbojās arī žurnālistiskā. Viņa raksti regulāri tika publicēti laikrakstos “Padomju Jaunatne” (vēlāk – “Latvijas Jaunatne”), “Rīgas Balss”, “Literatūra un Māksla”, “Diena”, “Neatkarīgā Cīņa”, žurnālos “Padomju Latvijas Sieviete” (vēlāk – “Sieviete”), “Liesma”, “Māksla”, “Kino”, “Avots” u.c. Labākās publikācijas ir apkopotas krājumā “Mana pasaule. Tikšanās dzīvē un iztēlē” (1983). Ābrams Kleckins bija arī dokumentālo filmu “Gribu! Gribu... Gribu?” (1971), “Nemiers” (1973), “Pilsēta cilvēkiem” (1976), “Vai viegli būt jaunam?” (1986), “Beidzot brīvi…?” (1990), “Vai viegli būt…?” (1997) autors vai līdzautors, Latvijas ebreju vēsturei un devumam kultūrā veltītās filmas “Paliekošais” (1990) teksta autors. No 1977. līdz 2007. gadam Ābrams Kleckins bija Rīgas starptautisko dokumentālo filmu simpoziju zinātniskais vadītājs un referents. Viņa devums Latvijas kino 2018. gadā novērtēts ar Nacionālā kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu filmu mākslā.
Arī Ābrama Kleckina zinātniskais darbs galvenokārt bija veltīts dokumentālajam kino. Savu skatījumu uz šo mākslas jomu viņš ir apkopojis monogrāfijā “Kino un mūsdienu kultūras likteņi” (2012). Vairāki kino tēmai veltītie zinātniskie raksti publicēti “Latvijas Universitātes Rakstos”, rakstu krājumā “Agora” un Latvijas un ārvalstu zinātniskajos žurnālos un krājumos. Viņa kolēģi un studenti Ābrama Kleckina 75. dzimšanas dienai veltīja zinātnisko rakstu krājumu “Laiku atšalkas: Žurnālistiska, kino, politika” (2010).
Latvijas Universitāte asoc. prof. Ābrama Kleckina ilggadīgo radošu pedagoģisko un pētniecības darbu ir novērtējusi ar vairākiem Atzinības rakstiem. Viņam ir piešķirtas arī universitātes īpašās balvas – LU ģerboņa sudraba nozīmīte (2008) un apzeltīta pildspalva ar uzrakstu “Latvijas Universitātē” un iegravētu apbalvotā vārdu “Ābrams Kleckins” (2018). Latvijas valsts viņa darbu novērtējusi, ieceļot par Atzinības krusta komandieri (2015).
Asociētajam profesoram Ābramam Kleckinam piemita izcila erudīcija. Viņš lieliski pārzināja ne vien Latvijas un pasaules kino, bet arī literatūru. Ābrams Kleckins varēja stundām no galvas deklamēt skaistu, dziļu un intelektuālu dzeju latviešu un krievu valodā! Ābrams Kleckins bija izcils diplomāts, konfliktu izlīdzinātājs, ideju ģenerators un domātājs, kolosāls sarunu biedrs, pasniedzējs un kolēģis. Mums viņa vienmēr trūks…
Dziļa pateicība, piemiņa un lai gaišs ceļš mūžībā!
LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļa
Bijušie studenti par asoc. prof. Ābramu Kleckinu
Ilze Šulmane: "Ābrams Kleckins mācīja nevis tikai akadēmisku priekšmetu, bet runāja par dzīvi, viņa domu pieraksti lekcijās man vēl glabājas un ir aktuāli, kaut izteikti tālajos septiņdesmitajos. Atceros, viņa vadīto diplomdarbu (par toreizējo žurnālu "Skola un Ģimene") - bija iedrošinājums, uzticēšanās, bet nekādu norādījumu: pilnīga patstāvība un brīvība. Ābramam bija vārdi visiem Laikiem un visiem cilvēkiem. Viņš bija viņš pats, vienkāršs, saprotošs un tolerants, bet tas, kā darbojās viņa universālais prāts, radot idejas, veidojot sakarības un asociācijas, ir apbrīnas vērts."
Olga Proskurova: “Es cerēju, ka viņam varēs piezvanīt vienmēr. Cerēju, ka varēs ienākt ciemos Ģertrūdes ielā — arī vienmēr. Būt patiesi uzklausītai, gūt gudru padomu — vienmēr. Jo viņš, šķiet, bija manā dzīvē — vienmēr. Lielisks pasniedzējs Puškina licejā un Latvijas Universitātē. Atbalstošs kolēģis SZF. Motivējošs (tikai viņam raksturīgajā, nepiespiedošajā stilā) zinātnisko darbu vadītājs. Izcils sarunu biedrs. Vecākais draugs. Мне Вас будет очень не хватать, Абрам Иосифович. Всегда.”
Marita Zitmane: “Ābrams Kleckins bija ‘pasniedzējs no Dieva’. Nosvērts, mierīgs un reizē aizrautīgs un dedzīgs, smalku humoru un neizsmeļamu stāstu krājumu. Atvērts, pretimnākošs un ieinteresēts sarunās ar studentiem. Ābramam nebija lekciju to klasiskajā izpratnē, drīzāk tā bija diskusija ar mums, studentiem, kas mudināja mūs analizēt dziļāk, tvert plašāk un domāt kopsakarībās.”
Aija Rozenšteine: “Atceros, ar Kleckina kungu runājām par to, cik svarīga mūsdienās ir kvalitatīva savstarpējā komunikācija. Viņam piemita talants uzturēt komunikāciju un balstīt cilvēkā cilvēcisko. Viņš mācīja un mudināja mūs domāt un spēt aizstāvēt savu sakāmo.”
Dmitrijs Petrenko: “Ābramu Kleckinu mēs, krievvalodīgie studenti, saucām vārda un tēva vārdā – Абрам Иосифович. Jau pirmajā kursā viņa lekcijas bija kā atkāpe no visa pārējā, šķietami “tehniskā” – no teorijām, intervēšanas tehnikām. Viņš stāstīja ne tikai par kino, bet arī par talantīgiem cilvēkiem, kurus bija dzīvē saticis un ar kuriem kopā bija strādājis. Un mēs ne uzreiz sapratām, ka viņš arī ir viens no viņiem – leģendāriem, izcilajiem, talantīgajiem, jo viņš nekad nestāstīja par savu lomu šo cilvēku dzīvēs. Viņš vienmēr sevi lika kaut kur otrajā vai trešajā plānā, tā kā dara pa īstam inteliģenti un talantīgi cilvēki. Atceros, viņš teica, ka inteliģenci nevar iemācīties skolā vai augstskolā. Tagad šķiet, ka vienmēr, kad dzirdu vārdus “inteliģents cilvēks”, iedomājos par Kleckinu.”
